ceturtdiena, 2008. gada 21. februāris

lūk ,lūk, kāds ir nobildējis manus spņus!



Saprotiet dārgās, tas ir tik kruta - šodien netīšām uzrāvos uz bildi, kurā ir attēlota pilsēt aun tā ir mats matā, kā tās pilsētas, kuras rādās man sapņos. Tajos sapņos (jo, attiecībā uz pilsētām man ir vairāku 'tipu' sapņi), kur es atrodos pilsētā, kādu gaidu vai mūku no kādda, vai tieku satverta un vesta prom (mašīnā ar latviešu valodas skolotājām... bet tas nu tā...) un šajās pilsētās parasti nav cilvēku, vai arī, ja tie ir, tad tikai kā nojauta un nekad tiem nav nozīmes un šīs pilsētas ir ar ēkām, kurās es nevaru ieiet, ielām, kas paver skatu, bet nepaver iespēju iet tālāk - pilsētu ar neredzamām robežām, kuras mani notur, nelaižot ārā, kurām es nevaru pārkāpt..
un tās izskatās VOT šādi!

trešdiena, 2008. gada 20. februāris

tie nav viņi

un tad iedomaajies, ka gribi kaadu, kas ir visu laiku balkus, kas saka, kas jaadara un liidz jebkuraa situaacijaa.
un džonijs kešs pateiks, ka tas nav viņš.
viņš neaizvērs savas acis un savu sirdi kāda dēļ, kur nu vēl būtu runa par miršanu vai kā savādāk.
tas nav viņš, mīļā, tas nav viņš.
ja domā, ka Tev vajag kādu, kas palīdz piecelties un nāk tad, kad sauc un mīl līdz mūža galam un vairāk par visu, tas tāpat nav džonijs kešs.
tas nav arī bobs dilans.
tā nav arī džuna kārtere

saulstariņš

tu esi mans saulstariņš un es tevi bezgala mīlu. es solos tevi mūžam darīt laimīgu un tu reiz teici, ka mani mīli vienu. bet nu esi pametis mani un mīli citu. tagad es raudu pie sasitas siles un sleuku acis zāles kušķī.
tu esi mans saulstariņš un lūdzu neatņem man manu saulstariņu.
jo tu esi mans saulstariņš.
un tad vienu nakti, kad es gulēju, man bija sapnis, ka turu tevi savās rokās, bet tad es pamodos un sapratu, ka esmu kļūdījies. un saķēru savu galvu un raudāju.
tu nekad neaptversi, cik ļoti esmu tevi mīlējis.

otrdiena, 2008. gada 19. februāris

nav ko, ir laiks

nedomāt bet darīt darīt darīt

sestdiena, 2008. gada 16. februāris

bet ernests izaudzis liels. rūc un spārdās un grib kūku, un tas mazliet smieklīgi. lai man piedod kristofers robins par šo ziņu.
man liekas, katram puikam vajag suni uz riteņiem.
ja man būs meita es viņu par ernestīni saukšu, un tas būs ar nodomu.
ieliku zelta auskarus. satikšu pc kādreiz un vinš teiks, cik ļoti viņam tie nepatīk, jo ir no zelta un zelts ir tik ļoti krieviski lēts. un es neko nevarēšu pateikt, tikai paskumšu mazliet un viss.
un turpināšnu nēsāt, jo nespēju pretoties tādām mazām lietām, kas man priecīgi dara.
un tā...
bet varbūt es satikšu kādu, kas teiks, cik jauki, ka man zelta auskariņi kā mazas dāmu cepurītes un tik mīlīgi, tik superglīti, ka gribas tos kopā ar austiņām ielocīt savā kabatā un nēsāt līdzi, lai brīžiem var paskatīties un labi justies.

man liekas, ka man tomēr ir 19 gadu, vairāk nē, citādi es tik ļoti neatgādinātu sev nelaimīgu pusaudzi, kas neko nesaprot un jūtas neveikli. un nespēj attaisnot savu izvēli.

piektdiena, 2008. gada 15. februāris



viņam nav iespēju izveidot savu krēslu... jo viņš sēž ar pliku dibenu uz zemes!

Izveido pats savu krēslu!




jeb citiem vārdiem sakot - kad darbs besī ārā, atpūties, veidojot pati savas mēbeles!

ceturtdiena, 2008. gada 14. februāris

es esmu kaķis un skatos uz citiem ar vienaldzīgu cieņu un respektu. es esmu autoritāte un man riebjas, ja nekas nepaliek apslēpts. man piekritīs, ka ir lietas, par kurām nevar runāt, kas ir pārāk atklātas un spožas, žilbinošas un dedzinošas un tik ļoti tuvas un sāpīgas vai baudkāras, ka par tām nevar runāt. tāpēc es klusēšu.
aplaizīšu savus pautiņus, nopēršu sevi ar pātadziņu, piekakāšu koridoru un iešu gulēt vecākā vīrieša zeķu atvilknē.
no rīta modīšos, kad mani metīs pa gaisu pāri istabai un kritīšu uz četrām un ņaudēšu, piečurāšu svarīgo koferi, dzerot puķūdeni saplēsīšu vāzi un iečurāšu kaut kur tā, lai smako, bet nevar redzēt kur un atrast ne tik.
tad pieglaudīšos tantei pie kājām un bērna balsī kliegšu pēc smirdīgi garšīgi labās zivs galvas. iešu un smirdēšu pēc sapuvušām zivīm, piesmirdināšu dīvanus, krēslus un skapjus, izgāzīšu mizkasti un uz konserviem sagriezīšu mēli. apsvilināšu ūsas pie gāzes liesmas un turpināšu smirdēt arī pēc deguma.
piemētāšu ar spalvu paklājus un kliegšu, kad mani ķemmēs ar dzelzs sariem. saskrāpēšu jaunākajai tantei rokas un pēc tam nomiršu cepeškrāsnī.

otrdiena, 2008. gada 5. februāris

svētdiena, 2008. gada 3. februāris

mans vārds ir Dens Brauns, bļa.
es rakstu sliktus romānus un ar to pelnu naudu.
mans vārds ir harijs poters. manis nav, bet ar mani pelna naudu, bļa.
man vārds ir ādolfs hitlers. es biju un biju varens, vairs nebūšu. es jorojām esmu ienesīgs un bīstams. jes!

sestdiena, 2008. gada 2. februāris


Drīkst kaut ko depresīvu?

bungotaaji

bungotaaji