sapņi

foršākā pilsēta, kur esmu dzīvojusi? cik labi, ka nezinu atbildi
ziņkārība mani reiz nobeigs

one of those days

awww..

par hobijiem

viens no pēdējiem maniem latviešu valodas papildinājumiem:
kunilinārs (n)
persona, kas ir lieliska gan virtuvē, gan gultā

mežs

man vajag cilvēka izmēra kailu klasisko sieviešu statujas, bet tas nav svarīgi, jo daudz vairāk man vajag tikt atpakaļ uz savām mājām. vēl ma adventes vainadziņš jāuztaisa. no meža atnesām klūdziņas un skujiņas, atnesām arī dažas kadiķa ogas, kas rūgtas un pilnas ar ēteru.
mežā kā mājās, tur suns met lokus un lecot, gaisā apstājas. tur ir daudz smaržu un gaiss pludo plaušās.
mežā ātri paliek tumšs un jau dienas vidū ir pienācis vakars.

Ziemas saulgriežu cepumu mīkla

800g miltu
300 g cukura
3 olas
sviests
650 g iesala ekstrakta
1 ēdamkarote garšvielu (tai skaitā: kardamons, ingvers, malts muskatrieksts, kanēlis, pipari, krustnagliņas, citrona, apelsīna, laima miziņas)


tātad lielā katlā apbrūnina 2/3 cukura, tad klāt pielej visu iesalu un uzvāra. kad viss sajaucies, piemočī klāt sviestu un to izkausē. un kad arī sviests izkusis, ieber pusi no miltiem un to visu sajauc rūpīgi rūpīgi. būs tāda brūna karameliska un staipīga masa, kas tagad jāatdzesē.
kamēr masa dziest,
sajauc olu dzeltenumus ar atlikušo cukuru, atsevišķi sajauc visas garšvielas.

un atdzisušajai masai pievieno gan šo sajaukto olu masu, gan garšvielas, visu iemaisa un tad vēl iemaisa atilkušos miltus.
tad jāmēģina visu rūpīgi samaisīt, bet tas ir gaužām grūti, tāpēc labāk ņemt pa daļām un viļāt rokās, līdz mīkla paliek spīdīga un lekna. tad to liek papīrā un noliek glabāties vēsumā. jo ilgāk glabājas, jo labāk izdodas, jo garšvielas savelkas labi mīklā un piprakūkas sanāks jo smaržīgākas.

turpinājums

es te tā domāju, ka varētu te savietot 18.nov. bildes, tad lai tie, kas ir ieinteresēti, skatās un priecājas un ja vēlas, saglabā savā datorā, jo sūtīt es negribu, bilžu ir maz un vislabākās ir Oskaram un Līnai sanākušas.
Jurģis sola kādu dienu iedot arī ierakstu no savas video kameras, bet kamēr tas vēl notiks, ir jānogaida.
ja nu kādam nedēļas laikā ir idejas, var padalīties. ja nav. tad es kaut kad nedēļas laikā, bildes ielikšu.
Paldies Anzo par bungotavas mazliet atdzīvināšanu.
:* viņa ir nenormāli forša.

profilaksei

Antons Volkovs: karalis

Varētu jautāt: “Ko tu ar sevi dari, cilvēk?” Bet patiesībā nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādu jautājumu. Tik pat labi es varētu jautāt atpakaļ: “Kāpēc tu neko tādu nedari?”, vai maukt pa purnu, vai vienkārši pagriezties un aiziet projām. Bet es esmu imūns pret šādiem jautājumiem, jo es tos neuzdodu, es sēžu sava ķermeņa drupās kā monarhs.

Kā monēta, kas iekritusi dēļu šķirbā, es neatceros laikus, kad būtu dzīvojis savādāk, patiesībā es neatceros vispār neko. Pagātne mani neinteresē, nākotnes vairs nav. Es braucu vienā vilcienā ar Veņičku, tikai pa citu maršrutu - es dodas uz turieni, kur varēšu izkāpt uz perona, iečurāt Dievam acīs un doties tālāk. Kāds varētu jautāt: “Kur tad tas būtu - tālāk?” Taču nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādiem jautājumiem.

es tiešām neticēju, ka man varētu būt tik liela sakāve, cik bija. nu bet iedmājies tik, es tiešām ticēju, ka viss sanāk, ja vien es esmu par to pārliecināta, ja es esmu stiorpa savā garā un neuzmācos ar savu nezinuko. bet viss notiek citādi, es nespēju necik ietekmēt, tie citi ir tādi citi, ka viņi visi ir pavisam citādi. es tur neko nesaprotu, kā gan es varu zināt kas notiks ar viņiem, ja nespēju pati sevi paredzēt, saprastu un iepazīt. un tagad visam jāsākas no sākuma? tā debīla viss tas beīlais ar iepazīšanos un diršanos ar kautiņiem. bet es citādāk nevarēju. man beidzās visa degviela, kļuva par kaut kādiem sārņiem un kakām, es sāku nīst un nicināt.
tā sajūta tik briesmīga, kad viss beidzas un negribas lai beidzas, gribas turpināt, jo nekas nav miris, bet ir piedzimis kaut kāds pretīgums.
es tā negribu un negribēju, piedod.

moscow

moscow

moscow

brock davis

sašas lāsts

dziesm apr nesatikšanos tika uzrakstīta tad, kad man bija maz gadu. todien es sēdēju uz trepēm un kaimiņu saša, kasman vectēva vecumā pienāca un kad es piecēlos pabāza man roku zem džinsu svārkiem. viņš teica, lai es nekad nevienam neļauju sev tā darīt. stulbenis,
pēc tam pajautāja vai vecāki mājās. idiots.
dusmas nerimstas arī pēc gadiem, kad viņš zem zemes bet es skaista.

trešdienas pusdiena

žirafi vakar sagiadīju. bet vakariņās uztiasīju vistas salātus. kopumā šķiet, ka diena bija izdevusies, tiesa, ļoti saspringu tad, kad sapratu, ka tās debīlās briketes tikai dūmo un nedeg.
bet šodien vedīšu avīzes zvēru patversmei. uzzināšu, kas jauns ar dzīvnieciņiem notiek. kā arī apsvēršu iespēju ņemt bezalgas atvaļinājumu, jo tā varbūt būs te jādara visiem.
iedzēru kafiju, nez kāpēc šodien tik NENORMĀLI gribējās no 3 vienā, ka nespēju atteikties. bet darbā vispār mazliet skumji, tik depresīva rīta sapulce, ka paliek veļ skumjāk. lidosim un dzīvosim.

otrdienas stress

tātad šodien giadu ierodamies žirgfi rīgas zoo. vēl man viena itervija ar vienu čali sarunāta par stipendijām un viņa dzīvi. un vēl man jāsatiek auskaru darinātāja un jānopērk kāds auskars no viņas par 3x mazāku cenu kā veikalā. Tiesa, manas ausu ļipiņas atkal raud un pieprasa dārgmetālus, bet tas pārejošo.
vēl man jāorganizē tas brauciens ar laivām. pagaidām ir zināmi datumi, un man liekas, ka arī maršrutu esmu izvēlējusies ļoti labu, bet no otras puses, vēl tik daudz kas darāms, ka jādomā.
vēl man vajadzētu atšifrēt vienu interviju, ko uztaisīju pagājušā nedēļā. bet taas viss vēl vakarā, jo līdz tam man jānokļust zoo, jāsatiek žirafe, jānokļūst tiešajā ēterā un jāuztaisa vēl arī gabals.
nav laika domāt kur ēst, kad gulēt.
vēl arī jāiesniedz ārsta čeks apdrošinātājiem, lai atmaksā manus 7 latus.

kliedzoshie sapnjotaaji

Peter Funch

burbulji un skjidrumi

Janet Waters

kling klang

nav ko rakstīt. saki, jāieliek kāda bilde? varbūt ar...
par to der padomāt :)

šonakt sapnī visi bija tomāti. ripinājās augšup un lejup un kā jau tomāti pārgatavojtās un visi sprāga. atspraģa žokļi un aizlidoja pāris metru tālāk un viadi un raudas piepildīja tumši biezo gaisu.

lietpratēji novērtēs, hehe

vakardiena un riitdiena peec taas

par lietaam, kas ir forshas.

vakar gaaju pa ielu un pretii naaca jauns viirietis. unn ko juus domaajat,. vinjs adiija. kaut ko sarkanu, varbuu ka shalli. tueeja rokaas adaamadatas un adiija, ejot pa ielu. shausmiigi sapriecaajos.
veel satiku Jurgi. tas arii nebija slikti.
un naktii uz vakardienu sapnjoju par smago automashiinu kas lidoja paari manas maajas jumtam. un tas bija tik sahusmiigi labi!

bet par shodienas labo jau esmu piemirsusi

blonda krelle

šodien diena atsaucēm.
es neko neteikšu par sapņiem un nejaušām sakritībām, bet satiku Madaru, sarunā par NABU domāju par to, kā tur reiz biju un kā tas bija. kaut kā mīlīgi bija.
un vēl biju filozofijas fakultātē. satiku freibergu un runāju par karnevāliem. savulaiktaču rkastīju par tiem kursa darbu un Freiberga man oponēja. tāpēc man tas viss likās tika mizanti un tik mīļi!!!!
Paldies Kristoferam par bildēm. Tā motorizētajos ratiņos esmu es.
Paldies spamotājiem par sirsnīgajiem tekstiem.

And this goes out to all the sad people in the world

End zis gouz tu anna. Slīp tait, may fēr frend!

And this goes out to all the ad people inn the world

Īstenībā veltījums olgai. Ceru, ka viņa novērtēs manas pūles!

juhūu

pavasaris ar vecrozā brillēm, kad jālasa bukovskis un koens, jāspēlē kārtis un jādejo ska un jāslēpo un jā jā jā

bet ir beigušies

labvakar trešdienā

būsim godīgi. es nemāku rakstīt dienasgrāmatu, jo īpaši virtuālo. tā nav gluži papīra kladīte cietos vākos. te ir pārāk daudz informācjas, pārāk daudz krāsu un vēl arī raustīgs pieslēgums.
te ir tik daudz lietu, kas novērš uzmanību un tastatūra tik ātri spiežas, ka nākas sevi ķert pie rokas, sist pa pirkstiem un miegt ciet acis.
Tāpēc es nezinu, kāpēc joprojām to daru, droši vien, jo savulaik sāku un tagad turpinu.
lai gan šķiet, ka katram manam draugam ir kāds blogs, kāds emuārs, kāda viedokļu lapa vai savs portāls.
nez kāpēc skumji? jo ir par daudz, nevaru izsekot.
tomēr vēlos atklāt arī nelielu stāstu par donu beižu.
pēdējā laikā viņa ļoti daudz klusē. no rīta mostas pirms manis, apsēžas uz rakstainā paklāja istabas vidū un klusē. es domāju, viņa domā. par to, kāpēc lietas kļuvušas tik nekontrolējamas. savulaik, kad viņa modās, ārā bija tikko lēkusi saule un tad viņa pie loga mirdzinājās. es tad vēru lēni acis vaļā, jo zem viņas kājām čikstēja grīda. bet tagad vairs saule nelec. dona beiža ir apjukusi.
es gan viņai bieži dziedu priekšā veco labo dziesmu par to kā nākotnē viņa varēs sēdēt pie bāra letes un tekilas saules un apelsīnu šķēlīšu saules viņai leks kā trakas. viņa neklausās. viņa guļ.
šodien noskatījos romantisku komēdiju "Sleepless in Seatle". kaut kur nez kur izraku, ka ir laba. nebija neko laba. bet bija atsauces uz pāris filmām un megas raienas un foresta gampa duets. nē nepatika. neskaties, dona beiža..

luuk arii resni amerikaanji

teika

vienu dienu jsutīne izlēma, ka pietiek ļauties sada priekiem. viņa kļuva viltīga un gudra. viņa nepaļāvās uz negadījumu, bet izdrāza visus vīriešus un katru piesēja pie koka.
tur viņi puva un pelēja.
sads bija viņu skaitā

eži izmēži.

bet kā jau parasti, katrs ir pelnījis mācību, dzīve māca, ka kļūdas atkārtojas nepārktraukti un vien neuzticība atkārtojas vēl un vēl.
man prieks, ka neviens nezina neko.

kas man nepatīk

man nepatīk lieli resni pretīgi nožēlojami meļi.

kino

pictures for sad children

piemēram, somebody's gonna die alone

that perfect dream inside your head

par sapņiem:
http://www.veryawesomeworld.com/awesomebook/inside.html

man līdzi ir viena tukša soma

labvakar mārai mellēnai. viņa meklēja mazus cilvēciņus rudens lapās un bieži teica "... un vai tu zin'". laikā, ka mani tas tracināja, tā bija maza bēda, jo rīgā šāva ar pistolēm un automātiem, cilvēki maskās sita citus un iebaidīja. un tēti un brāļi, māsas un mammas sēdēja starp dzeloņdrātīm un betonu klučiem, sildījās biadījās un dziedāja.
Es to visu redzēju mazliet, bet man daudz stāstīja. un es skatījos fotogrāfijas.
bet māra mellēna bija mammas draudzene. tā gan arī nekad neesmu viņu sastapusi mūsmājās. tomēr ceru, ka viņai viss labi.

elfrīdas nopūtas

sapņos Elfrīda redzēja savu sargeņģeli. viņš vadītja troleibusu, kura durvis klusi nopūtās un raudāja. tajā zilacaini ļaundari pazuda, bet Elfrīda atrada mieru.
Vēl sargeņģelis vadīja lielu hammeru, kas pasargāja no plīstošām pudelēm un skārda bundžām, kuras meta satrakoti tēvaiņi gribēdami iebaidīt un atņemt dārgumus. iebraucis arī neizbraucamos kanālos, eņģelis ar plikām kājām sargāja Elfrīdas skaisto mīlu ar citu Elfrīdu.
Elfrīdas dārzā staigāja milzu baloži ar zaļiem izspicētiem knābjiem, kuru galos gozējās acis. Ļaunie radījumi mirs.