nevajadzētu dzert kafiju.

atpakaļ vasarā

pēc ziemas pavasaris nāks, pēc ziemas pavasaris nāks un visas bēdas gaisīs un visas bēdas gaisīs tā dzied zaļā varde laimes lācī.

kāds uz kuru var paļauties, izrādās ir ezera krastā izskalots koka prauls. tāds mīlīgs, un acīs muļķīga izteiksme un rokas kā lūdzot saliktas. uz ko tur paļauties. labāk es paļaujos, ka ejot gar plīti, tā pati iededzas un ūdens sāk mutuļot.

kaut kas salds, kaut kas skaists:

ķīmiskā tīrītava man noplēsa un vēl arī šuvēja gatavojas noplēst. es pa to laiku plēšu jokus un tā arī nesaplēšu

antons

lasu čehovu. lasu latviešu valodā. grāmatu par vairāk kā 3 latiem nopirku veikalā lira, kur lietota grāmatas, plates varot arī kafiju dabūt. baznīcas ielā
un vakar apraudājos. čeghovs tik skumjš un sasmējos, čehovs tik nerātns.
bet krievija tik spilgta tā sprēgā ar kungu, kareivju, mednieku un galdnieku attiecībām, apņemtām, pamestām sievām, izraidītiem vīriem, sistiem suņiem un nelaimīgiem bērniem, cirku, ezeriem, zivīm, āboliem, šņabi un vistas kājām.
čehovs būs mana mūža mīla. mana samierināšanās un prieks.