apkārt man ir vai nu puikas vai aizņemti vīrieši.
iedzeršu rumu ar doktoru parnasu.

šī taču ir pilnīga miera oāze, atelpas brīdīs no pārdesmis lasītājiem un stiliem, kas nāk līdzi no citiem.
papīrs ir tik jauks: divas grāmats, kur memuāriem izpausties.

bēniņos glabājās līķis tādā pusjukušā zārkā. suns to atrada un steidzīgi muka bailēs prom. laikam nelabs tas līķis būs bijis.

labaķ tie ļaudis būtu spēlējuši mīlēšanos, bet viņi kaujas un besās paši laukā un mētājas ar solo un pirkstiem.
kāpēc man būtu jāinteresējas par jūsu vingrošanu un skaistajiem ķermeņiem? kas man no tā. uz mirkli taisnāka mugura un kaitinoša meitene blakus, kas grūsta krēslus, runā ar vecmāmiņu un baksta plecus.

darbā rutīna, tāpēc varu domāt par puikām uz nebēdu.
tagad man divi laikam patīk.
viens, kas ir jau sen, bet bija nozudis, bet tagad ir apakaļ. tik viņš nesasniedzams, jo priecājas par visādām citām pasaulē, kuru atslēga glabājas pie belcebula, kas kož nost smadzeņu šūnas un ārda dzīves. ar viņu jau šis tas bijis un atminos sevi sajūsmā stāstām par aizraušanos. toreiz kristofers izbesījās. ak jā, tās bija saldas dienas.
tas otrs ir arī pasens stāsts, kurš pilnīgi droši nekad neīstenosies, bet tāpat savās iedomās atļaujos brīžiem pieminēt un iedomāt kā būtu ja būtu.
tā lūk dāma un kungs.

šodien mežs ienāk manī

Photographs by Matt Niebuhr

klipatas

pazaudēju nīčes auskaru, kas ir ļoti skumji, turklāt no rīta, ejot satikties ar tēvu. iekodām zivis pusdienās
parunājām par ģimenes lietām. skumjās lietas arī sekoja. un tad vēl tas atgādinājums, ka vienai dzīvot nav diezko jautri un man vajadzētu kādu uzmeklēt.
es gandrīz apraudājos, tomēr pateicu, ka laikam gan nē un pie šīs sarunas varam atgriezties rudenī.
nu tā.
bet vakar laicīgi beidzu un ar maziņu maziņu pālīti brālīti biju mājās.