otrdiena, 2009. gada 4. augusts

Antons Volkovs: karalis

Varētu jautāt: “Ko tu ar sevi dari, cilvēk?” Bet patiesībā nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādu jautājumu. Tik pat labi es varētu jautāt atpakaļ: “Kāpēc tu neko tādu nedari?”, vai maukt pa purnu, vai vienkārši pagriezties un aiziet projām. Bet es esmu imūns pret šādiem jautājumiem, jo es tos neuzdodu, es sēžu sava ķermeņa drupās kā monarhs.

Kā monēta, kas iekritusi dēļu šķirbā, es neatceros laikus, kad būtu dzīvojis savādāk, patiesībā es neatceros vispār neko. Pagātne mani neinteresē, nākotnes vairs nav. Es braucu vienā vilcienā ar Veņičku, tikai pa citu maršrutu - es dodas uz turieni, kur varēšu izkāpt uz perona, iečurāt Dievam acīs un doties tālāk. Kāds varētu jautāt: “Kur tad tas būtu - tālāk?” Taču nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādiem jautājumiem.

pirmdiena, 2009. gada 3. augusts

es tiešām neticēju, ka man varētu būt tik liela sakāve, cik bija. nu bet iedmājies tik, es tiešām ticēju, ka viss sanāk, ja vien es esmu par to pārliecināta, ja es esmu stiorpa savā garā un neuzmācos ar savu nezinuko. bet viss notiek citādi, es nespēju necik ietekmēt, tie citi ir tādi citi, ka viņi visi ir pavisam citādi. es tur neko nesaprotu, kā gan es varu zināt kas notiks ar viņiem, ja nespēju pati sevi paredzēt, saprastu un iepazīt. un tagad visam jāsākas no sākuma? tā debīla viss tas beīlais ar iepazīšanos un diršanos ar kautiņiem. bet es citādāk nevarēju. man beidzās visa degviela, kļuva par kaut kādiem sārņiem un kakām, es sāku nīst un nicināt.
tā sajūta tik briesmīga, kad viss beidzas un negribas lai beidzas, gribas turpināt, jo nekas nav miris, bet ir piedzimis kaut kāds pretīgums.
es tā negribu un negribēju, piedod.

bungotaaji

bungotaaji