vakardiena un riitdiena peec taas

par lietaam, kas ir forshas.

vakar gaaju pa ielu un pretii naaca jauns viirietis. unn ko juus domaajat,. vinjs adiija. kaut ko sarkanu, varbuu ka shalli. tueeja rokaas adaamadatas un adiija, ejot pa ielu. shausmiigi sapriecaajos.
veel satiku Jurgi. tas arii nebija slikti.
un naktii uz vakardienu sapnjoju par smago automashiinu kas lidoja paari manas maajas jumtam. un tas bija tik sahusmiigi labi!

bet par shodienas labo jau esmu piemirsusi

blonda krelle

šodien diena atsaucēm.
es neko neteikšu par sapņiem un nejaušām sakritībām, bet satiku Madaru, sarunā par NABU domāju par to, kā tur reiz biju un kā tas bija. kaut kā mīlīgi bija.
un vēl biju filozofijas fakultātē. satiku freibergu un runāju par karnevāliem. savulaiktaču rkastīju par tiem kursa darbu un Freiberga man oponēja. tāpēc man tas viss likās tika mizanti un tik mīļi!!!!
Paldies Kristoferam par bildēm. Tā motorizētajos ratiņos esmu es.
Paldies spamotājiem par sirsnīgajiem tekstiem.

And this goes out to all the sad people in the world

End zis gouz tu anna. Slīp tait, may fēr frend!

And this goes out to all the ad people inn the world

Īstenībā veltījums olgai. Ceru, ka viņa novērtēs manas pūles!

juhūu

pavasaris ar vecrozā brillēm, kad jālasa bukovskis un koens, jāspēlē kārtis un jādejo ska un jāslēpo un jā jā jā

bet ir beigušies

labvakar trešdienā

būsim godīgi. es nemāku rakstīt dienasgrāmatu, jo īpaši virtuālo. tā nav gluži papīra kladīte cietos vākos. te ir pārāk daudz informācjas, pārāk daudz krāsu un vēl arī raustīgs pieslēgums.
te ir tik daudz lietu, kas novērš uzmanību un tastatūra tik ātri spiežas, ka nākas sevi ķert pie rokas, sist pa pirkstiem un miegt ciet acis.
Tāpēc es nezinu, kāpēc joprojām to daru, droši vien, jo savulaik sāku un tagad turpinu.
lai gan šķiet, ka katram manam draugam ir kāds blogs, kāds emuārs, kāda viedokļu lapa vai savs portāls.
nez kāpēc skumji? jo ir par daudz, nevaru izsekot.
tomēr vēlos atklāt arī nelielu stāstu par donu beižu.
pēdējā laikā viņa ļoti daudz klusē. no rīta mostas pirms manis, apsēžas uz rakstainā paklāja istabas vidū un klusē. es domāju, viņa domā. par to, kāpēc lietas kļuvušas tik nekontrolējamas. savulaik, kad viņa modās, ārā bija tikko lēkusi saule un tad viņa pie loga mirdzinājās. es tad vēru lēni acis vaļā, jo zem viņas kājām čikstēja grīda. bet tagad vairs saule nelec. dona beiža ir apjukusi.
es gan viņai bieži dziedu priekšā veco labo dziesmu par to kā nākotnē viņa varēs sēdēt pie bāra letes un tekilas saules un apelsīnu šķēlīšu saules viņai leks kā trakas. viņa neklausās. viņa guļ.
šodien noskatījos romantisku komēdiju "Sleepless in Seatle". kaut kur nez kur izraku, ka ir laba. nebija neko laba. bet bija atsauces uz pāris filmām un megas raienas un foresta gampa duets. nē nepatika. neskaties, dona beiža..

luuk arii resni amerikaanji

teika

vienu dienu jsutīne izlēma, ka pietiek ļauties sada priekiem. viņa kļuva viltīga un gudra. viņa nepaļāvās uz negadījumu, bet izdrāza visus vīriešus un katru piesēja pie koka.
tur viņi puva un pelēja.
sads bija viņu skaitā

eži izmēži.

bet kā jau parasti, katrs ir pelnījis mācību, dzīve māca, ka kļūdas atkārtojas nepārktraukti un vien neuzticība atkārtojas vēl un vēl.
man prieks, ka neviens nezina neko.

kas man nepatīk

man nepatīk lieli resni pretīgi nožēlojami meļi.

kino

pictures for sad children

piemēram, somebody's gonna die alone

that perfect dream inside your head

par sapņiem:
http://www.veryawesomeworld.com/awesomebook/inside.html

man līdzi ir viena tukša soma

labvakar mārai mellēnai. viņa meklēja mazus cilvēciņus rudens lapās un bieži teica "... un vai tu zin'". laikā, ka mani tas tracināja, tā bija maza bēda, jo rīgā šāva ar pistolēm un automātiem, cilvēki maskās sita citus un iebaidīja. un tēti un brāļi, māsas un mammas sēdēja starp dzeloņdrātīm un betonu klučiem, sildījās biadījās un dziedāja.
Es to visu redzēju mazliet, bet man daudz stāstīja. un es skatījos fotogrāfijas.
bet māra mellēna bija mammas draudzene. tā gan arī nekad neesmu viņu sastapusi mūsmājās. tomēr ceru, ka viņai viss labi.

elfrīdas nopūtas

sapņos Elfrīda redzēja savu sargeņģeli. viņš vadītja troleibusu, kura durvis klusi nopūtās un raudāja. tajā zilacaini ļaundari pazuda, bet Elfrīda atrada mieru.
Vēl sargeņģelis vadīja lielu hammeru, kas pasargāja no plīstošām pudelēm un skārda bundžām, kuras meta satrakoti tēvaiņi gribēdami iebaidīt un atņemt dārgumus. iebraucis arī neizbraucamos kanālos, eņģelis ar plikām kājām sargāja Elfrīdas skaisto mīlu ar citu Elfrīdu.
Elfrīdas dārzā staigāja milzu baloži ar zaļiem izspicētiem knābjiem, kuru galos gozējās acis. Ļaunie radījumi mirs.

jeeej!

es to jūtu, nu jau viss iet uz galu..

čērz!

sapnis vasaras naktī

PUCK

If we shadows have offended,
Think but this, and all is mended,
That you have but slumber'd here
While these visions did appear.
And this weak and idle theme,
No more yielding but a dream,
Gentles, do not reprehend:
if you pardon, we will mend:
And, as I am an honest Puck,
If we have unearned luck
Now to 'scape the serpent's tongue,
We will make amends ere long;
Else the Puck a liar call;
So, good night unto you all.
Give me your hands, if we be friends,
And Robin shall restore amends.

ir vakars

vispār jau neticami un nejaušami, kā beigās viss ir savērpies un satinies un es turpat un Tu ar. un peldam, ņurkojam.
nez kāds laiks ir Toronto?
šodien Ogrē mierīgi. apledojis asfalts un piesalis mežs. nepaklausīgs suns un tumši debeši.
labvakar, mīļais draugs.
kā tev klājas? cik ilgi vēl tu būsi aizņemts ar sevi un savu naudu?
un kā mums ies pēc tam? 10 vasaras un asaras?
vai tomēr tikai nē.
kazeņu jogruts... mmmm....