mammu, tas ir mans draugs.

negaidot atbarauca Toms. satikāmies lielajā istabā mājā, kura sen jau nokļuvusi citu rokās. runājām kaut ko nesvarīgu un viņš uzklāja manu vecāku veco sarkano dīvānu, kas jau sen citos medību laukos. pārklāja baltu palagu, un segu pārvalkā.
tad apgūlās un aicināja arī mani.
un tad mēs mīlējāmies. pirms lielās laimīgās kulminācijas viņš man jautā: tu mani mīli?
es apstulbusi saku jā. un uzreiz nodomāju, ka tās ir muļķības.

kā lai atbrīvojas no visādiem rēgiem. kā lai tiek vaļā tā, lai aizmiegot par tiem visiem pagātnes sūdiem nav jādomā, nav jāslīgst nosaļģijā un jāsapņo pa baiso.

retro bite

mmm.. kāds gardumiņš: Bertrand Russell on God

sapņi

foršākā pilsēta, kur esmu dzīvojusi? cik labi, ka nezinu atbildi
ziņkārība mani reiz nobeigs

one of those days

awww..

par hobijiem

viens no pēdējiem maniem latviešu valodas papildinājumiem:
kunilinārs (n)
persona, kas ir lieliska gan virtuvē, gan gultā

mežs

man vajag cilvēka izmēra kailu klasisko sieviešu statujas, bet tas nav svarīgi, jo daudz vairāk man vajag tikt atpakaļ uz savām mājām. vēl ma adventes vainadziņš jāuztaisa. no meža atnesām klūdziņas un skujiņas, atnesām arī dažas kadiķa ogas, kas rūgtas un pilnas ar ēteru.
mežā kā mājās, tur suns met lokus un lecot, gaisā apstājas. tur ir daudz smaržu un gaiss pludo plaušās.
mežā ātri paliek tumšs un jau dienas vidū ir pienācis vakars.

Ziemas saulgriežu cepumu mīkla

800g miltu
300 g cukura
3 olas
sviests
650 g iesala ekstrakta
1 ēdamkarote garšvielu (tai skaitā: kardamons, ingvers, malts muskatrieksts, kanēlis, pipari, krustnagliņas, citrona, apelsīna, laima miziņas)


tātad lielā katlā apbrūnina 2/3 cukura, tad klāt pielej visu iesalu un uzvāra. kad viss sajaucies, piemočī klāt sviestu un to izkausē. un kad arī sviests izkusis, ieber pusi no miltiem un to visu sajauc rūpīgi rūpīgi. būs tāda brūna karameliska un staipīga masa, kas tagad jāatdzesē.
kamēr masa dziest,
sajauc olu dzeltenumus ar atlikušo cukuru, atsevišķi sajauc visas garšvielas.

un atdzisušajai masai pievieno gan šo sajaukto olu masu, gan garšvielas, visu iemaisa un tad vēl iemaisa atilkušos miltus.
tad jāmēģina visu rūpīgi samaisīt, bet tas ir gaužām grūti, tāpēc labāk ņemt pa daļām un viļāt rokās, līdz mīkla paliek spīdīga un lekna. tad to liek papīrā un noliek glabāties vēsumā. jo ilgāk glabājas, jo labāk izdodas, jo garšvielas savelkas labi mīklā un piprakūkas sanāks jo smaržīgākas.

turpinājums

es te tā domāju, ka varētu te savietot 18.nov. bildes, tad lai tie, kas ir ieinteresēti, skatās un priecājas un ja vēlas, saglabā savā datorā, jo sūtīt es negribu, bilžu ir maz un vislabākās ir Oskaram un Līnai sanākušas.
Jurģis sola kādu dienu iedot arī ierakstu no savas video kameras, bet kamēr tas vēl notiks, ir jānogaida.
ja nu kādam nedēļas laikā ir idejas, var padalīties. ja nav. tad es kaut kad nedēļas laikā, bildes ielikšu.
Paldies Anzo par bungotavas mazliet atdzīvināšanu.
:* viņa ir nenormāli forša.

profilaksei

Antons Volkovs: karalis

Varētu jautāt: “Ko tu ar sevi dari, cilvēk?” Bet patiesībā nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādu jautājumu. Tik pat labi es varētu jautāt atpakaļ: “Kāpēc tu neko tādu nedari?”, vai maukt pa purnu, vai vienkārši pagriezties un aiziet projām. Bet es esmu imūns pret šādiem jautājumiem, jo es tos neuzdodu, es sēžu sava ķermeņa drupās kā monarhs.

Kā monēta, kas iekritusi dēļu šķirbā, es neatceros laikus, kad būtu dzīvojis savādāk, patiesībā es neatceros vispār neko. Pagātne mani neinteresē, nākotnes vairs nav. Es braucu vienā vilcienā ar Veņičku, tikai pa citu maršrutu - es dodas uz turieni, kur varēšu izkāpt uz perona, iečurāt Dievam acīs un doties tālāk. Kāds varētu jautāt: “Kur tad tas būtu - tālāk?” Taču nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādiem jautājumiem.

es tiešām neticēju, ka man varētu būt tik liela sakāve, cik bija. nu bet iedmājies tik, es tiešām ticēju, ka viss sanāk, ja vien es esmu par to pārliecināta, ja es esmu stiorpa savā garā un neuzmācos ar savu nezinuko. bet viss notiek citādi, es nespēju necik ietekmēt, tie citi ir tādi citi, ka viņi visi ir pavisam citādi. es tur neko nesaprotu, kā gan es varu zināt kas notiks ar viņiem, ja nespēju pati sevi paredzēt, saprastu un iepazīt. un tagad visam jāsākas no sākuma? tā debīla viss tas beīlais ar iepazīšanos un diršanos ar kautiņiem. bet es citādāk nevarēju. man beidzās visa degviela, kļuva par kaut kādiem sārņiem un kakām, es sāku nīst un nicināt.
tā sajūta tik briesmīga, kad viss beidzas un negribas lai beidzas, gribas turpināt, jo nekas nav miris, bet ir piedzimis kaut kāds pretīgums.
es tā negribu un negribēju, piedod.

moscow

moscow

moscow