par hobijiem

viens no pēdējiem maniem latviešu valodas papildinājumiem:
kunilinārs (n)
persona, kas ir lieliska gan virtuvē, gan gultā

mežs

man vajag cilvēka izmēra kailu klasisko sieviešu statujas, bet tas nav svarīgi, jo daudz vairāk man vajag tikt atpakaļ uz savām mājām. vēl ma adventes vainadziņš jāuztaisa. no meža atnesām klūdziņas un skujiņas, atnesām arī dažas kadiķa ogas, kas rūgtas un pilnas ar ēteru.
mežā kā mājās, tur suns met lokus un lecot, gaisā apstājas. tur ir daudz smaržu un gaiss pludo plaušās.
mežā ātri paliek tumšs un jau dienas vidū ir pienācis vakars.

Ziemas saulgriežu cepumu mīkla

800g miltu
300 g cukura
3 olas
sviests
650 g iesala ekstrakta
1 ēdamkarote garšvielu (tai skaitā: kardamons, ingvers, malts muskatrieksts, kanēlis, pipari, krustnagliņas, citrona, apelsīna, laima miziņas)


tātad lielā katlā apbrūnina 2/3 cukura, tad klāt pielej visu iesalu un uzvāra. kad viss sajaucies, piemočī klāt sviestu un to izkausē. un kad arī sviests izkusis, ieber pusi no miltiem un to visu sajauc rūpīgi rūpīgi. būs tāda brūna karameliska un staipīga masa, kas tagad jāatdzesē.
kamēr masa dziest,
sajauc olu dzeltenumus ar atlikušo cukuru, atsevišķi sajauc visas garšvielas.

un atdzisušajai masai pievieno gan šo sajaukto olu masu, gan garšvielas, visu iemaisa un tad vēl iemaisa atilkušos miltus.
tad jāmēģina visu rūpīgi samaisīt, bet tas ir gaužām grūti, tāpēc labāk ņemt pa daļām un viļāt rokās, līdz mīkla paliek spīdīga un lekna. tad to liek papīrā un noliek glabāties vēsumā. jo ilgāk glabājas, jo labāk izdodas, jo garšvielas savelkas labi mīklā un piprakūkas sanāks jo smaržīgākas.

turpinājums

es te tā domāju, ka varētu te savietot 18.nov. bildes, tad lai tie, kas ir ieinteresēti, skatās un priecājas un ja vēlas, saglabā savā datorā, jo sūtīt es negribu, bilžu ir maz un vislabākās ir Oskaram un Līnai sanākušas.
Jurģis sola kādu dienu iedot arī ierakstu no savas video kameras, bet kamēr tas vēl notiks, ir jānogaida.
ja nu kādam nedēļas laikā ir idejas, var padalīties. ja nav. tad es kaut kad nedēļas laikā, bildes ielikšu.
Paldies Anzo par bungotavas mazliet atdzīvināšanu.
:* viņa ir nenormāli forša.

profilaksei

Antons Volkovs: karalis

Varētu jautāt: “Ko tu ar sevi dari, cilvēk?” Bet patiesībā nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādu jautājumu. Tik pat labi es varētu jautāt atpakaļ: “Kāpēc tu neko tādu nedari?”, vai maukt pa purnu, vai vienkārši pagriezties un aiziet projām. Bet es esmu imūns pret šādiem jautājumiem, jo es tos neuzdodu, es sēžu sava ķermeņa drupās kā monarhs.

Kā monēta, kas iekritusi dēļu šķirbā, es neatceros laikus, kad būtu dzīvojis savādāk, patiesībā es neatceros vispār neko. Pagātne mani neinteresē, nākotnes vairs nav. Es braucu vienā vilcienā ar Veņičku, tikai pa citu maršrutu - es dodas uz turieni, kur varēšu izkāpt uz perona, iečurāt Dievam acīs un doties tālāk. Kāds varētu jautāt: “Kur tad tas būtu - tālāk?” Taču nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādiem jautājumiem.

es tiešām neticēju, ka man varētu būt tik liela sakāve, cik bija. nu bet iedmājies tik, es tiešām ticēju, ka viss sanāk, ja vien es esmu par to pārliecināta, ja es esmu stiorpa savā garā un neuzmācos ar savu nezinuko. bet viss notiek citādi, es nespēju necik ietekmēt, tie citi ir tādi citi, ka viņi visi ir pavisam citādi. es tur neko nesaprotu, kā gan es varu zināt kas notiks ar viņiem, ja nespēju pati sevi paredzēt, saprastu un iepazīt. un tagad visam jāsākas no sākuma? tā debīla viss tas beīlais ar iepazīšanos un diršanos ar kautiņiem. bet es citādāk nevarēju. man beidzās visa degviela, kļuva par kaut kādiem sārņiem un kakām, es sāku nīst un nicināt.
tā sajūta tik briesmīga, kad viss beidzas un negribas lai beidzas, gribas turpināt, jo nekas nav miris, bet ir piedzimis kaut kāds pretīgums.
es tā negribu un negribēju, piedod.

moscow

moscow

moscow

brock davis

sašas lāsts

dziesm apr nesatikšanos tika uzrakstīta tad, kad man bija maz gadu. todien es sēdēju uz trepēm un kaimiņu saša, kasman vectēva vecumā pienāca un kad es piecēlos pabāza man roku zem džinsu svārkiem. viņš teica, lai es nekad nevienam neļauju sev tā darīt. stulbenis,
pēc tam pajautāja vai vecāki mājās. idiots.
dusmas nerimstas arī pēc gadiem, kad viņš zem zemes bet es skaista.

trešdienas pusdiena

žirafi vakar sagiadīju. bet vakariņās uztiasīju vistas salātus. kopumā šķiet, ka diena bija izdevusies, tiesa, ļoti saspringu tad, kad sapratu, ka tās debīlās briketes tikai dūmo un nedeg.
bet šodien vedīšu avīzes zvēru patversmei. uzzināšu, kas jauns ar dzīvnieciņiem notiek. kā arī apsvēršu iespēju ņemt bezalgas atvaļinājumu, jo tā varbūt būs te jādara visiem.
iedzēru kafiju, nez kāpēc šodien tik NENORMĀLI gribējās no 3 vienā, ka nespēju atteikties. bet darbā vispār mazliet skumji, tik depresīva rīta sapulce, ka paliek veļ skumjāk. lidosim un dzīvosim.

otrdienas stress

tātad šodien giadu ierodamies žirgfi rīgas zoo. vēl man viena itervija ar vienu čali sarunāta par stipendijām un viņa dzīvi. un vēl man jāsatiek auskaru darinātāja un jānopērk kāds auskars no viņas par 3x mazāku cenu kā veikalā. Tiesa, manas ausu ļipiņas atkal raud un pieprasa dārgmetālus, bet tas pārejošo.
vēl man jāorganizē tas brauciens ar laivām. pagaidām ir zināmi datumi, un man liekas, ka arī maršrutu esmu izvēlējusies ļoti labu, bet no otras puses, vēl tik daudz kas darāms, ka jādomā.
vēl man vajadzētu atšifrēt vienu interviju, ko uztaisīju pagājušā nedēļā. bet taas viss vēl vakarā, jo līdz tam man jānokļust zoo, jāsatiek žirafe, jānokļūst tiešajā ēterā un jāuztaisa vēl arī gabals.
nav laika domāt kur ēst, kad gulēt.
vēl arī jāiesniedz ārsta čeks apdrošinātājiem, lai atmaksā manus 7 latus.