Es ļoti gribu mainīt savu dzīvi. Bet vēl nedaudz jāpaciešas, jāskož zobi, jāpiepūš vaigi, jāaiztur elpa. drīzdrīz (lai gan ne pavisam ne tik drīz). No otras puses, Kristofers Robins piedzīvos savu desmito dzimšanas dienu. Ar dāvanu no pagātnes, kas kādreiz bija sākums un tagad iezīmēs beigas. hip hip, urā.

Bert Hardy

pavasaris nāk?

ziema ir gara, gara
esmu labi uzvedusies jau vairākus mēnešus. kā gribas beidzot sevi palutināt

truukumi

sāku skaitīt lietas, pēc kurām neilgošos: ar sviedriem piesmakušais kabinets
nīgrais un ērcīgais un kašķīgais operators
vadītaja, kura mani kopš pirmās dienas nepieņēma
pusizjukušais stacionārais telefons
mūžīgā pakaļskriešana visādiem muļķiem

Bukovskis “For those who believe in God, most of the big questions are answered."

John von Neumann: "If people do not believe that mathematics is simple, it is only because they do not realize how complicated life is"

3x

šis emuārs ir ļoti īpašs. jo parasti emuāru rakstot viena persona.

the past will catch you up as you run faster

bungotava bungotava :)

kas zina kas nezina

man žēl, ka cilvēki ar bērniem bremzē. es skatos pati uz sevi un nesaprotu, kāpēc un kāda vella pēc es joprojām esmu vecmeita bez atvasēm. vienīgais iemesls, kas man šķiet pieņemams, ir tāds, ka mani draugi ar kuriem ir bijušas romantiskas un pat ne īsas attiecības, nekad nav gribējuši bērnus. nez kāpēc viņiem tā šķiet nepaceļama nasta. man liekas, ka tas ir stulbi, turklāt kādreiz vārtrūmē rakstītais vecākai brāļa draudzenei par bioloģsko pulksteni, tagad var tikšķēt pret mani. bet izvēle par labu iespējamam bērnam iespējamā laimīgā savienībā vai esošam mīlētam cilvēkam blakus bez iespējamā bērna ir diezgan sarežģīta.

10 gadi

vakar redzēju mūsus seno dienu filmu zvaigzni Mārci no neidentificētās filmas. noprotams, ka viņš grib izdot latviēsu superhakeri citu valstu varas iestādēm. nemaz neizskatījās smieklīgs. nosirmojis gan.

nevajadzētu dzert kafiju.

atpakaļ vasarā

pēc ziemas pavasaris nāks, pēc ziemas pavasaris nāks un visas bēdas gaisīs un visas bēdas gaisīs tā dzied zaļā varde laimes lācī.

kāds uz kuru var paļauties, izrādās ir ezera krastā izskalots koka prauls. tāds mīlīgs, un acīs muļķīga izteiksme un rokas kā lūdzot saliktas. uz ko tur paļauties. labāk es paļaujos, ka ejot gar plīti, tā pati iededzas un ūdens sāk mutuļot.

kaut kas salds, kaut kas skaists:

ķīmiskā tīrītava man noplēsa un vēl arī šuvēja gatavojas noplēst. es pa to laiku plēšu jokus un tā arī nesaplēšu

antons

lasu čehovu. lasu latviešu valodā. grāmatu par vairāk kā 3 latiem nopirku veikalā lira, kur lietota grāmatas, plates varot arī kafiju dabūt. baznīcas ielā
un vakar apraudājos. čeghovs tik skumjš un sasmējos, čehovs tik nerātns.
bet krievija tik spilgta tā sprēgā ar kungu, kareivju, mednieku un galdnieku attiecībām, apņemtām, pamestām sievām, izraidītiem vīriem, sistiem suņiem un nelaimīgiem bērniem, cirku, ezeriem, zivīm, āboliem, šņabi un vistas kājām.
čehovs būs mana mūža mīla. mana samierināšanās un prieks.

šodien es esmu sieviete dieviete un pasaku reālais brīnums. lieki teikt, ka jaunēklim ir tops, kurā mani ierindot. un diezgan smieklīgi.
krāpties, slēpties un maukoties bvēl nav laiks, nekad arī vairs negribētos.
parādījušies vīrieši, kas man piedāvājas tad, kad būšu brīva, lai gan signālu par to nav. gan par to pašu kniebšanos, gan par seksuālās izpētes pļavām. bet citi sola aicināt uz randiņiem.
kaut kāds sviests. kas tad nu noticis?

bites dzēliens pavasaros nodara mazāk skādes kā rudenī. Uz vasaras beigām bites kļūst vecas un inde dzelonī arī ir kļuvusi stiprāka, un nogatavojusies. dzeru melnu tēju ar medu.

labdabīgai noskaņai

piektdiena ir klāt!

aizvedīšu sevi uz munameģi! un viņu ar!