johaiīd, kāpēc pirksti paši sitas pret taustiņiem. tingeltangelis un olas burbulis. viss vienā acī, un vienā ausī, otrā ir tikai straujšs asisspiediens.
sociālie portāli ir nogalinoši nomācoši.

citu dienu

kā tev šodien gāja? nezinu man bija murgaina nakts par nāvi un bailēm un mukšanu un viltu. bet no rīta nevarēju izcelt laukā kājas no gultas. brokastis nepaēdu, jo kavēju darbu. aizskrēju, sēdēju un klab man aproce pret galdu. bet Krauklis blenza uz manām krūtīm.
snieg sniegs, nāk miegs, neko negribas, bet darbu tik daudz tik daudz kā jūra un kā pļavas.
kas citādāk? nekas īpašs.
marijas annas un žannas, spēlē klasītes, cep pankūkas uz pannas. un tad vēl nožāvājas pie tējknannas, gatavojot pieneņu tēju pavasarim un mannā putru ar redīsu un meža zemeņu zapti.

āķi

pastāstīšu kā man iet.
man ir daži āķi lūpās un citur. viens āķis ir tāds, kas iemetis pa seju ar kaltu metāla rozi. aizveda uz kino un es jūtu tikai un vienīgi nogurumu un riebumu pret sevi. tā kā tas laikam ir nokārtots, jo viss kopā rezultējās manā nerunāšanā un steigā
otrs man sametis ar svaigi žāvētu veļu un krievu romancēm. tie, kas zina, tie lai klusē. esmu lēna, nesavtīga, nezinu, kas notiek, tāpēc klusēju arīdzan. tikai nepatikas nav pret sevi tik daudz. tur es varētu arī ļauties, ar noteikumu nelielu un lielu brīvību.
trešais ir sens kā pasaule un tas man āķi iemetis jau sen. tas tur stāv un stāv un rūsē. sāp arī tāpēc jāgaida, kad norūsēs un beigsies.
tad būs citādāk.

ja nu gadījumā jūs nokļūstat kaut kur turpat kā lēdija cienījamā vecumā, tad piezvaniet man, es jums aiznesīšu gaļu un padziedāšu par gredzeniem pirkstos un vēju.

karš

lūk, šonakt sapņos niknie asinssuņi, kas atriezuši ilkņus uzbrūk. un es turu viņu žokļus un saspringstu tā, ka līdz asarām.
un vēl es gaidu bērnu nezinot no kā.
paldies par saldo miegu.

zviedru un krievu karš.

simpozijs

noskūpstīju vēderu un pamodos, pirkstos vēl siltums un dejas, bet degunā jau iesitas aukstais gaiss, kas matos sasalis un pa vaigiem nopilējis uz spilvena.
žanna. vajadzētu atkal satikties, Tu man uzdāvinātu bārbiju un novelcenes, un končas, es Tev padziedātu par tumšiem mežiem. Tu grieztu no metāla mazus cilvēku stāvus, un es tos spraustu jūrmalas smiltīs. tev melni mati un smaids kā saule.
man dzeltena pufaika un rakstaina cepurīte.

wellcome to the club

juhū! beidzot man arī ir noskaidrojusies pavisam īsta bērnības trauma! tātad: vīriešus uztveru kā izklaidi, viņi ir mani rotaļu biedri, brīvdienas un atpūta. dodu pieci, ka tas ir visīstākais tēva komplekss, attiecību modelis no bērnības, un tā tālak, vajadzētu tikai tagad tam piemeklēt smuku nosaukumu no gudrām grāmatām, jesss. es to sauktu par Izklaides kompleksu :)

darbā nenormāls borings. no rīta skrēju kā boings, bet tagad sūtu pie radiatora un skatos kā satumsusi diena, bet logos tikai spuldzes spīd.
karsts un sauss.
varētu ieēst, bet ir tikai sausās zupas, tās īsti nemaz ar negribas.
tā kā turpinam tādā pat garā.

mammu, tas ir mans draugs.

negaidot atbarauca Toms. satikāmies lielajā istabā mājā, kura sen jau nokļuvusi citu rokās. runājām kaut ko nesvarīgu un viņš uzklāja manu vecāku veco sarkano dīvānu, kas jau sen citos medību laukos. pārklāja baltu palagu, un segu pārvalkā.
tad apgūlās un aicināja arī mani.
un tad mēs mīlējāmies. pirms lielās laimīgās kulminācijas viņš man jautā: tu mani mīli?
es apstulbusi saku jā. un uzreiz nodomāju, ka tās ir muļķības.

kā lai atbrīvojas no visādiem rēgiem. kā lai tiek vaļā tā, lai aizmiegot par tiem visiem pagātnes sūdiem nav jādomā, nav jāslīgst nosaļģijā un jāsapņo pa baiso.

retro bite

mmm.. kāds gardumiņš: Bertrand Russell on God