negaidot atbarauca Toms. satikāmies lielajā istabā mājā, kura sen jau nokļuvusi citu rokās. runājām kaut ko nesvarīgu un viņš uzklāja manu vecāku veco sarkano dīvānu, kas jau sen citos medību laukos. pārklāja baltu palagu, un segu pārvalkā.
tad apgūlās un aicināja arī mani.
un tad mēs mīlējāmies. pirms lielās laimīgās kulminācijas viņš man jautā: tu mani mīli?
es apstulbusi saku jā. un uzreiz nodomāju, ka tās ir muļķības.
kā lai atbrīvojas no visādiem rēgiem. kā lai tiek vaļā tā, lai aizmiegot par tiem visiem pagātnes sūdiem nav jādomā, nav jāslīgst nosaļģijā un jāsapņo pa baiso.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
bungotaaji
5 komentāri:
Kur tad ir problēma?
laikam neskaidri izteicos, bet jautājums bija retorisks.
tas ir pagājis. tie ir sapņi un vīzijas un tas viss traucē iemigt, gulēt un nomierināties: mirušas mājas, aizbraukuši cilvēki un nogalināti suņi.
nu, es teiktu: come on, get a life! un neapvainotos.
wtf?
tieši tā :D ja mācas virsū nostaļģija, vajag kko mainīt, lai tai nebūtu laika kad rēgoties!
Ierakstīt komentāru