es tiešām neticēju, ka man varētu būt tik liela sakāve, cik bija. nu bet iedmājies tik, es tiešām ticēju, ka viss sanāk, ja vien es esmu par to pārliecināta, ja es esmu stiorpa savā garā un neuzmācos ar savu nezinuko. bet viss notiek citādi, es nespēju necik ietekmēt, tie citi ir tādi citi, ka viņi visi ir pavisam citādi. es tur neko nesaprotu, kā gan es varu zināt kas notiks ar viņiem, ja nespēju pati sevi paredzēt, saprastu un iepazīt. un tagad visam jāsākas no sākuma? tā debīla viss tas beīlais ar iepazīšanos un diršanos ar kautiņiem. bet es citādāk nevarēju. man beidzās visa degviela, kļuva par kaut kādiem sārņiem un kakām, es sāku nīst un nicināt.
tā sajūta tik briesmīga, kad viss beidzas un negribas lai beidzas, gribas turpināt, jo nekas nav miris, bet ir piedzimis kaut kāds pretīgums.
es tā negribu un negribēju, piedod.