darbā rutīna, tāpēc varu domāt par puikām uz nebēdu.
tagad man divi laikam patīk.
viens, kas ir jau sen, bet bija nozudis, bet tagad ir apakaļ. tik viņš nesasniedzams, jo priecājas par visādām citām pasaulē, kuru atslēga glabājas pie belcebula, kas kož nost smadzeņu šūnas un ārda dzīves. ar viņu jau šis tas bijis un atminos sevi sajūsmā stāstām par aizraušanos. toreiz kristofers izbesījās. ak jā, tās bija saldas dienas.
tas otrs ir arī pasens stāsts, kurš pilnīgi droši nekad neīstenosies, bet tāpat savās iedomās atļaujos brīžiem pieminēt un iedomāt kā būtu ja būtu.
tā lūk dāma un kungs.