jaunākais aizlidoja prom mācīties. atkal. man vienmēr žēl, ka viņš brauc prom.
piezvanīja mamma teica, ka mani mīl un lai es neskumstu. es saku, būs jau labi.
vakar skatījāmies vecās kasetes: jūra, jāņi, izlaidums 9 klase. skatījāmies un tur nekas nemainās: man sejā tāpat manāms kaut kāds neapmierinātīgums ar dzīvi.
bet 6dien satiktu latv.val. skolotāju viņa tik priecīga teica, ka aicinās mani runāt ar skolēniem.
man vispar bija fūga, bet lai jau es piekritu.

kādam te ap šo laiku kaukādai jubilejai būtu jābūt. +/- 3 dienas. līdz ar ko cenšos tā kā trāpīt vidējā zelta ceļā un APSVEIKT!

uzmanība mnai nogurdina. naktī plikiem peldēt ir jauki, jauki arī kādreiz iet garā bezmēŗķīgā pastaigā ar viskija pudeli un brīvām kājām. bet ja tas ir katru dienu, tad man šķiet, ka mani apzog. vīrieši tik neganti izlutina sievietes, kā man tas riebj. un nevajag man visus neiedomājamos krāmus, kurus nolikt uz plauktiņa. tāpat man nevajag arī skūpstus īsziņās un laimīgos smaidus un bučas reizi 10minūtēs. es te dzīvojos ar sevi, piespiežos pie loga un saku: man ir labi.

jā, lai neietu viss tik gludi, izdomāju sev problēmas, tādas kā pārvākšanās. un tagad kad tas ir nodarīts, paliek tik nogurums un jautājums par to stipro plecu ar kuru kopā karā iet. ōmītei taču vienmēr ir taisnība.