es laikam esmu slima, štrunts par hormoniem, kuri jādzer manai autoimūnajai saslimšanai. štrunts par -3 lēcām. bet kas ar to laiku, kas sākumā satraukti saka: uz priekšu, vajag vajag, ej mincīt, cīnies un meklē un tad tāda laime un prieks un šķiet, ka viss notiek.
un tad viss. vienā brīdī nav vairs spēka nedz pieņemt nedz saprast un vienīgais kas šķiet, ka mēs varam nez ko nez kā un tāpat beigās esam vieni un skumji. tāpat vissbrūk un jo vairāk pietuvojos, jo vairāk tur visādu huiņu, ar prieku, bet kas tas ir kas tas ir. vai tiešām nimfomānija?
Ani tektu, ka tās ir bailes no tuvības. es nezinu ko es teiktu. es teiktu, ka man kaut kur kaut kas nogāja greizi, jo bija taču brīdis, kad viss bija skaidrs, kā tas notiek un kas arī notiks.