kas zina kas nezina

man žēl, ka cilvēki ar bērniem bremzē. es skatos pati uz sevi un nesaprotu, kāpēc un kāda vella pēc es joprojām esmu vecmeita bez atvasēm. vienīgais iemesls, kas man šķiet pieņemams, ir tāds, ka mani draugi ar kuriem ir bijušas romantiskas un pat ne īsas attiecības, nekad nav gribējuši bērnus. nez kāpēc viņiem tā šķiet nepaceļama nasta. man liekas, ka tas ir stulbi, turklāt kādreiz vārtrūmē rakstītais vecākai brāļa draudzenei par bioloģsko pulksteni, tagad var tikšķēt pret mani. bet izvēle par labu iespējamam bērnam iespējamā laimīgā savienībā vai esošam mīlētam cilvēkam blakus bez iespējamā bērna ir diezgan sarežģīta.

10 gadi

vakar redzēju mūsus seno dienu filmu zvaigzni Mārci no neidentificētās filmas. noprotams, ka viņš grib izdot latviēsu superhakeri citu valstu varas iestādēm. nemaz neizskatījās smieklīgs. nosirmojis gan.

nevajadzētu dzert kafiju.

atpakaļ vasarā

pēc ziemas pavasaris nāks, pēc ziemas pavasaris nāks un visas bēdas gaisīs un visas bēdas gaisīs tā dzied zaļā varde laimes lācī.

kāds uz kuru var paļauties, izrādās ir ezera krastā izskalots koka prauls. tāds mīlīgs, un acīs muļķīga izteiksme un rokas kā lūdzot saliktas. uz ko tur paļauties. labāk es paļaujos, ka ejot gar plīti, tā pati iededzas un ūdens sāk mutuļot.

kaut kas salds, kaut kas skaists:

ķīmiskā tīrītava man noplēsa un vēl arī šuvēja gatavojas noplēst. es pa to laiku plēšu jokus un tā arī nesaplēšu

antons

lasu čehovu. lasu latviešu valodā. grāmatu par vairāk kā 3 latiem nopirku veikalā lira, kur lietota grāmatas, plates varot arī kafiju dabūt. baznīcas ielā
un vakar apraudājos. čeghovs tik skumjš un sasmējos, čehovs tik nerātns.
bet krievija tik spilgta tā sprēgā ar kungu, kareivju, mednieku un galdnieku attiecībām, apņemtām, pamestām sievām, izraidītiem vīriem, sistiem suņiem un nelaimīgiem bērniem, cirku, ezeriem, zivīm, āboliem, šņabi un vistas kājām.
čehovs būs mana mūža mīla. mana samierināšanās un prieks.

šodien es esmu sieviete dieviete un pasaku reālais brīnums. lieki teikt, ka jaunēklim ir tops, kurā mani ierindot. un diezgan smieklīgi.
krāpties, slēpties un maukoties bvēl nav laiks, nekad arī vairs negribētos.
parādījušies vīrieši, kas man piedāvājas tad, kad būšu brīva, lai gan signālu par to nav. gan par to pašu kniebšanos, gan par seksuālās izpētes pļavām. bet citi sola aicināt uz randiņiem.
kaut kāds sviests. kas tad nu noticis?

bites dzēliens pavasaros nodara mazāk skādes kā rudenī. Uz vasaras beigām bites kļūst vecas un inde dzelonī arī ir kļuvusi stiprāka, un nogatavojusies. dzeru melnu tēju ar medu.

labdabīgai noskaņai

piektdiena ir klāt!

aizvedīšu sevi uz munameģi! un viņu ar!

laimīgākie cilvēki pasaulē

dāņi - tiesa 2011. gada sarakstā otrajā vietā pēc norvēģijas

es laikam esmu slima, štrunts par hormoniem, kuri jādzer manai autoimūnajai saslimšanai. štrunts par -3 lēcām. bet kas ar to laiku, kas sākumā satraukti saka: uz priekšu, vajag vajag, ej mincīt, cīnies un meklē un tad tāda laime un prieks un šķiet, ka viss notiek.
un tad viss. vienā brīdī nav vairs spēka nedz pieņemt nedz saprast un vienīgais kas šķiet, ka mēs varam nez ko nez kā un tāpat beigās esam vieni un skumji. tāpat vissbrūk un jo vairāk pietuvojos, jo vairāk tur visādu huiņu, ar prieku, bet kas tas ir kas tas ir. vai tiešām nimfomānija?
Ani tektu, ka tās ir bailes no tuvības. es nezinu ko es teiktu. es teiktu, ka man kaut kur kaut kas nogāja greizi, jo bija taču brīdis, kad viss bija skaidrs, kā tas notiek un kas arī notiks.

threesome

triju spēlētāju šahs
tas tik ir kaut kas

pēršanās un ņemšanās, dienas skrien ar stirnu kājām, un lido ar spārniem, viena otra un tad jau vasara klāt. kņud plaukstas un mēle gribas ieskriet ūdenī un piekļauties zemei.
un tad vēl līdzās nāk arī vecie velni, traki traki.
naktī sapņos gulējām balkus smilšainā pluldmalē. silti akmeņi saulē sasiluši un mitra miesa. tik jauki nāca pudeļu koŗku lasītājs, īgns puisis. pēc tam gan viss beidzās, bet sajūta par siltumu un mieru un saskaņu ir tāda spēcīga lieta, mīļie

kaut kādas neizskaidrojamas, visaptverošas skumjas.

reaktors

tad nu viņš aizbrauca uz taizemi. varētu domāt, kas tur liels, divas nedēļas. bet man tas ir pilnīgs šoks. neticējās. var jau būt ka konstantais reibums 1,5 mēnša garumā arī kkas kas jāizguļ, bet drīzāk jāizguļ kopā pavadītais laiks kopš satikšanās līdz aizbraukšanai, tas nonstopa kopā būšanas maratons.
vēlreiz atkārtošu, ka man ir šoks. no rīta, vakarā un pa dienu arī pa brīdim, izrādījās, ka pieradums izveidojies ir nemanot un nemanot kļuvis stiprs. tāpēc vienīgais, ko varu domāt: paldies, ka uz brīdi ir pauze, lai saprastu, kas vispār notiek. klātbūtne attālina no kopīgās ainas.

un man piedāvā braukt uz černobiļu