es vairāk negaidīšu. es nevaru, man ir parāk daudz divi gadi, kas paiet tā, it kā nebūtu nozīmes tam, ka es gaidu. un man jāatvainojas, bet to es nedarīšu, jo tāpat lūzt un sāp un skrien visos grāvjos notikušais.
es varētu vēl tā skaisti atvadīties. bet nesanāks. jo attālums pārāk liels, vai ne.
žēl, ka mēs nemainamies, ka nerūpējamies viens par otru. vēl vairāk žēl, ka tas ir cilvēka dabā, bet es to nožēloju, it kā kaut kas būtu maināms.
varētu sasiet manas rokas un piesiet mani pie krēsla un pastāsīt, cik ļoti es esmu kļūdījusies, bet es to zinu. labi, ka tā nav kļūda, tā vienkārši notiek. es neko nesaprotu, un nav kāda klātbūtnes, par virtuālas lai man paskaidrotu, kāpēc viens gads aiziet raudot un otrs nesaprotot.
nevajag spēlēties ar savu prieku. un cerībām. un vajag papūlēties, bet johaidī! kas gan to māk.
es nemāku būt lakoniska, pārāk daudz turos pie sīkumiem, runāšanām caur puķēm, nevainīgiem samidiem un ceruvējam, kas met zosādu uz muguras, pie lidojošiem cirkiem un skruļļiem, pie vārdiem, kas laikam neko nenozīmē.
nožēlojamā valoda. kāpēc vajag tā spēlēties ar notiekošo, minēt daudznozīmīgus izteicienus un nekad nerunāt tā, kā ir, kāpēc ir jādara tā kādam, kas varbūt daudz ir daudz.
debīlais liktenis un nožēlojamā dzīve, izvēle pie izvēles un ne jausmas par pareizo.
nopērc man biļeti, sasodīc.. liec man sakravāt manas mantas un nokārto kaut ko manā vietā, lai es zinu, ka tā tam jābūt.
un vari tā arī nedarīt tas ir pārāk daudz šobrīd, es neļaušos. man nevajag, es iztikšu, kā esmu to jau darījusi. pastāsīšu sev kā man nevajag. un rīta migla pāri akmens tiltam izšķirs.
khe
viena nakts, kad enģeļi nokāpj no debesīm, vēl arī viena diena gadā, kad zīmes ir izteiksmīgākas kā vārdi. skumji, ka tas nedod vēlamo pamatu, lai varētu teikt, ka ir kaut kas saprasts.
nožēlojamāk mēdz būt.
kaķušas. debīlās atsistās kaķušas.
ar labu nakti.
es atradīšu skype mikrofonu vienīgajai sarunai.
http://marxists.org/history/ussr/sounds/mp3/Katyusha.mp3
es varētu vēl tā skaisti atvadīties. bet nesanāks. jo attālums pārāk liels, vai ne.
žēl, ka mēs nemainamies, ka nerūpējamies viens par otru. vēl vairāk žēl, ka tas ir cilvēka dabā, bet es to nožēloju, it kā kaut kas būtu maināms.
varētu sasiet manas rokas un piesiet mani pie krēsla un pastāsīt, cik ļoti es esmu kļūdījusies, bet es to zinu. labi, ka tā nav kļūda, tā vienkārši notiek. es neko nesaprotu, un nav kāda klātbūtnes, par virtuālas lai man paskaidrotu, kāpēc viens gads aiziet raudot un otrs nesaprotot.
nevajag spēlēties ar savu prieku. un cerībām. un vajag papūlēties, bet johaidī! kas gan to māk.
es nemāku būt lakoniska, pārāk daudz turos pie sīkumiem, runāšanām caur puķēm, nevainīgiem samidiem un ceruvējam, kas met zosādu uz muguras, pie lidojošiem cirkiem un skruļļiem, pie vārdiem, kas laikam neko nenozīmē.
nožēlojamā valoda. kāpēc vajag tā spēlēties ar notiekošo, minēt daudznozīmīgus izteicienus un nekad nerunāt tā, kā ir, kāpēc ir jādara tā kādam, kas varbūt daudz ir daudz.
debīlais liktenis un nožēlojamā dzīve, izvēle pie izvēles un ne jausmas par pareizo.
nopērc man biļeti, sasodīc.. liec man sakravāt manas mantas un nokārto kaut ko manā vietā, lai es zinu, ka tā tam jābūt.
un vari tā arī nedarīt tas ir pārāk daudz šobrīd, es neļaušos. man nevajag, es iztikšu, kā esmu to jau darījusi. pastāsīšu sev kā man nevajag. un rīta migla pāri akmens tiltam izšķirs.
khe
viena nakts, kad enģeļi nokāpj no debesīm, vēl arī viena diena gadā, kad zīmes ir izteiksmīgākas kā vārdi. skumji, ka tas nedod vēlamo pamatu, lai varētu teikt, ka ir kaut kas saprasts.
nožēlojamāk mēdz būt.
kaķušas. debīlās atsistās kaķušas.
ar labu nakti.
es atradīšu skype mikrofonu vienīgajai sarunai.
http://marxists.org/history/ussr/sounds/mp3/Katyusha.mp3
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru