Antons Volkovs: karalis

Varētu jautāt: “Ko tu ar sevi dari, cilvēk?” Bet patiesībā nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādu jautājumu. Tik pat labi es varētu jautāt atpakaļ: “Kāpēc tu neko tādu nedari?”, vai maukt pa purnu, vai vienkārši pagriezties un aiziet projām. Bet es esmu imūns pret šādiem jautājumiem, jo es tos neuzdodu, es sēžu sava ķermeņa drupās kā monarhs.

Kā monēta, kas iekritusi dēļu šķirbā, es neatceros laikus, kad būtu dzīvojis savādāk, patiesībā es neatceros vispār neko. Pagātne mani neinteresē, nākotnes vairs nav. Es braucu vienā vilcienā ar Veņičku, tikai pa citu maršrutu - es dodas uz turieni, kur varēšu izkāpt uz perona, iečurāt Dievam acīs un doties tālāk. Kāds varētu jautāt: “Kur tad tas būtu - tālāk?” Taču nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādiem jautājumiem.

es tiešām neticēju, ka man varētu būt tik liela sakāve, cik bija. nu bet iedmājies tik, es tiešām ticēju, ka viss sanāk, ja vien es esmu par to pārliecināta, ja es esmu stiorpa savā garā un neuzmācos ar savu nezinuko. bet viss notiek citādi, es nespēju necik ietekmēt, tie citi ir tādi citi, ka viņi visi ir pavisam citādi. es tur neko nesaprotu, kā gan es varu zināt kas notiks ar viņiem, ja nespēju pati sevi paredzēt, saprastu un iepazīt. un tagad visam jāsākas no sākuma? tā debīla viss tas beīlais ar iepazīšanos un diršanos ar kautiņiem. bet es citādāk nevarēju. man beidzās visa degviela, kļuva par kaut kādiem sārņiem un kakām, es sāku nīst un nicināt.
tā sajūta tik briesmīga, kad viss beidzas un negribas lai beidzas, gribas turpināt, jo nekas nav miris, bet ir piedzimis kaut kāds pretīgums.
es tā negribu un negribēju, piedod.

moscow

moscow

moscow

brock davis

sašas lāsts

dziesm apr nesatikšanos tika uzrakstīta tad, kad man bija maz gadu. todien es sēdēju uz trepēm un kaimiņu saša, kasman vectēva vecumā pienāca un kad es piecēlos pabāza man roku zem džinsu svārkiem. viņš teica, lai es nekad nevienam neļauju sev tā darīt. stulbenis,
pēc tam pajautāja vai vecāki mājās. idiots.
dusmas nerimstas arī pēc gadiem, kad viņš zem zemes bet es skaista.

trešdienas pusdiena

žirafi vakar sagiadīju. bet vakariņās uztiasīju vistas salātus. kopumā šķiet, ka diena bija izdevusies, tiesa, ļoti saspringu tad, kad sapratu, ka tās debīlās briketes tikai dūmo un nedeg.
bet šodien vedīšu avīzes zvēru patversmei. uzzināšu, kas jauns ar dzīvnieciņiem notiek. kā arī apsvēršu iespēju ņemt bezalgas atvaļinājumu, jo tā varbūt būs te jādara visiem.
iedzēru kafiju, nez kāpēc šodien tik NENORMĀLI gribējās no 3 vienā, ka nespēju atteikties. bet darbā vispār mazliet skumji, tik depresīva rīta sapulce, ka paliek veļ skumjāk. lidosim un dzīvosim.

otrdienas stress

tātad šodien giadu ierodamies žirgfi rīgas zoo. vēl man viena itervija ar vienu čali sarunāta par stipendijām un viņa dzīvi. un vēl man jāsatiek auskaru darinātāja un jānopērk kāds auskars no viņas par 3x mazāku cenu kā veikalā. Tiesa, manas ausu ļipiņas atkal raud un pieprasa dārgmetālus, bet tas pārejošo.
vēl man jāorganizē tas brauciens ar laivām. pagaidām ir zināmi datumi, un man liekas, ka arī maršrutu esmu izvēlējusies ļoti labu, bet no otras puses, vēl tik daudz kas darāms, ka jādomā.
vēl man vajadzētu atšifrēt vienu interviju, ko uztaisīju pagājušā nedēļā. bet taas viss vēl vakarā, jo līdz tam man jānokļust zoo, jāsatiek žirafe, jānokļūst tiešajā ēterā un jāuztaisa vēl arī gabals.
nav laika domāt kur ēst, kad gulēt.
vēl arī jāiesniedz ārsta čeks apdrošinātājiem, lai atmaksā manus 7 latus.

kliedzoshie sapnjotaaji

Peter Funch

burbulji un skjidrumi

Janet Waters

kling klang

nav ko rakstīt. saki, jāieliek kāda bilde? varbūt ar...
par to der padomāt :)

šonakt sapnī visi bija tomāti. ripinājās augšup un lejup un kā jau tomāti pārgatavojtās un visi sprāga. atspraģa žokļi un aizlidoja pāris metru tālāk un viadi un raudas piepildīja tumši biezo gaisu.

lietpratēji novērtēs, hehe