jaunākais aizlidoja prom mācīties. atkal. man vienmēr žēl, ka viņš brauc prom.
piezvanīja mamma teica, ka mani mīl un lai es neskumstu. es saku, būs jau labi.
vakar skatījāmies vecās kasetes: jūra, jāņi, izlaidums 9 klase. skatījāmies un tur nekas nemainās: man sejā tāpat manāms kaut kāds neapmierinātīgums ar dzīvi.
bet 6dien satiktu latv.val. skolotāju viņa tik priecīga teica, ka aicinās mani runāt ar skolēniem.
man vispar bija fūga, bet lai jau es piekritu.

kādam te ap šo laiku kaukādai jubilejai būtu jābūt. +/- 3 dienas. līdz ar ko cenšos tā kā trāpīt vidējā zelta ceļā un APSVEIKT!

uzmanība mnai nogurdina. naktī plikiem peldēt ir jauki, jauki arī kādreiz iet garā bezmēŗķīgā pastaigā ar viskija pudeli un brīvām kājām. bet ja tas ir katru dienu, tad man šķiet, ka mani apzog. vīrieši tik neganti izlutina sievietes, kā man tas riebj. un nevajag man visus neiedomājamos krāmus, kurus nolikt uz plauktiņa. tāpat man nevajag arī skūpstus īsziņās un laimīgos smaidus un bučas reizi 10minūtēs. es te dzīvojos ar sevi, piespiežos pie loga un saku: man ir labi.

jā, lai neietu viss tik gludi, izdomāju sev problēmas, tādas kā pārvākšanās. un tagad kad tas ir nodarīts, paliek tik nogurums un jautājums par to stipro plecu ar kuru kopā karā iet. ōmītei taču vienmēr ir taisnība.

veldze

un ko nu? esmu lielā apmulsumā no tā, ka manas vēlēšanās piepildās. visa labā gana, bezmazvai jāsāk nodarboties ar sabiedrībai derīgām lietām :))) (tikai pajokoju par tiem labajiem darbiem)

laivu brauciens beidzies, tik pat ātri, cik izdomāju tajā tomēr braukt, tikpat āri pie sevis klusībā spriedu, ka nu gan taisu baigo kļūdu. bet tas nekas. es vispār vairs nevaru izturēt jokus par saviem pupiem. nezinu laikam tiešām sāk besīt. vēl es spriežu, ka vīrieši ir skaisti un labi, tikai ne jau visi ir vajadzīgi un derīgi. un tie, kuri, saka, ka man jādzer, jo tā es kļūstu mīlīgāka, tie tikai grib kniebties. bet es viņiem piedodu un saprotu, ka citādi es esmu ledus klucis. murrr..
vispār bija grūti.

sauļoties sauļoties sauļoties

braucam sauļoties! gaidu jūs saulkrastos, bučas!

kristoferam un olgai

mazliet rakstura

zelta vidusceļš ir garlaicīgs, vai nu visu vai tad neko. jāattīsta filmiņa un jāmet miers!

man ir prieks, ka Olga un Prūses jaunkundze šeit vēl dzīvo. Varētu vēlos vakaros, kad virtuvē tiek aizvērti aizkari un iedegta galda lampiņa, iegriezties ciemos uz tēju :*

apkārt man ir vai nu puikas vai aizņemti vīrieši.
iedzeršu rumu ar doktoru parnasu.

šī taču ir pilnīga miera oāze, atelpas brīdīs no pārdesmis lasītājiem un stiliem, kas nāk līdzi no citiem.
papīrs ir tik jauks: divas grāmats, kur memuāriem izpausties.

bēniņos glabājās līķis tādā pusjukušā zārkā. suns to atrada un steidzīgi muka bailēs prom. laikam nelabs tas līķis būs bijis.

labaķ tie ļaudis būtu spēlējuši mīlēšanos, bet viņi kaujas un besās paši laukā un mētājas ar solo un pirkstiem.
kāpēc man būtu jāinteresējas par jūsu vingrošanu un skaistajiem ķermeņiem? kas man no tā. uz mirkli taisnāka mugura un kaitinoša meitene blakus, kas grūsta krēslus, runā ar vecmāmiņu un baksta plecus.

darbā rutīna, tāpēc varu domāt par puikām uz nebēdu.
tagad man divi laikam patīk.
viens, kas ir jau sen, bet bija nozudis, bet tagad ir apakaļ. tik viņš nesasniedzams, jo priecājas par visādām citām pasaulē, kuru atslēga glabājas pie belcebula, kas kož nost smadzeņu šūnas un ārda dzīves. ar viņu jau šis tas bijis un atminos sevi sajūsmā stāstām par aizraušanos. toreiz kristofers izbesījās. ak jā, tās bija saldas dienas.
tas otrs ir arī pasens stāsts, kurš pilnīgi droši nekad neīstenosies, bet tāpat savās iedomās atļaujos brīžiem pieminēt un iedomāt kā būtu ja būtu.
tā lūk dāma un kungs.

šodien mežs ienāk manī

Photographs by Matt Niebuhr

klipatas

pazaudēju nīčes auskaru, kas ir ļoti skumji, turklāt no rīta, ejot satikties ar tēvu. iekodām zivis pusdienās
parunājām par ģimenes lietām. skumjās lietas arī sekoja. un tad vēl tas atgādinājums, ka vienai dzīvot nav diezko jautri un man vajadzētu kādu uzmeklēt.
es gandrīz apraudājos, tomēr pateicu, ka laikam gan nē un pie šīs sarunas varam atgriezties rudenī.
nu tā.
bet vakar laicīgi beidzu un ar maziņu maziņu pālīti brālīti biju mājās.

ideja

tātad, dārzeņu pulkstenis it is!