es esmu kaķis un skatos uz citiem ar vienaldzīgu cieņu un respektu. es esmu autoritāte un man riebjas, ja nekas nepaliek apslēpts. man piekritīs, ka ir lietas, par kurām nevar runāt, kas ir pārāk atklātas un spožas, žilbinošas un dedzinošas un tik ļoti tuvas un sāpīgas vai baudkāras, ka par tām nevar runāt. tāpēc es klusēšu.
aplaizīšu savus pautiņus, nopēršu sevi ar pātadziņu, piekakāšu koridoru un iešu gulēt vecākā vīrieša zeķu atvilknē.
no rīta modīšos, kad mani metīs pa gaisu pāri istabai un kritīšu uz četrām un ņaudēšu, piečurāšu svarīgo koferi, dzerot puķūdeni saplēsīšu vāzi un iečurāšu kaut kur tā, lai smako, bet nevar redzēt kur un atrast ne tik.
tad pieglaudīšos tantei pie kājām un bērna balsī kliegšu pēc smirdīgi garšīgi labās zivs galvas. iešu un smirdēšu pēc sapuvušām zivīm, piesmirdināšu dīvanus, krēslus un skapjus, izgāzīšu mizkasti un uz konserviem sagriezīšu mēli. apsvilināšu ūsas pie gāzes liesmas un turpināšu smirdēt arī pēc deguma.
piemētāšu ar spalvu paklājus un kliegšu, kad mani ķemmēs ar dzelzs sariem. saskrāpēšu jaunākajai tantei rokas un pēc tam nomiršu cepeškrāsnī.